Tiem, kas lasa angliski, saturs ir šeit
Šis episkais stāsts izklāsta divu valdnieku dzimtu – Saules dinastijas (Ikṣvāku) un Mēness dinastijas (Aila) – ģenealoģiju un varoņdarbus, koncentrējoties uz diženajiem valdniekiem, viņu grēkiem, nopelniem un attiecībām ar citām dievišķām būtnēm.
Saules dinastija sākas ar Tridhanvā, kurš, pateicoties dievišķai žēlastībai, ieguva tūkstoš Aśvamedha ziedojumu nopelnus. Viņa pēcteči – Trayyāruṇa un Satyavrata (Triśaṅku) – piedzīvo kritienus un pacēlumus, ieskaitot Viśvāmitras palīdzību Triśaṅku pacelšanā debesīs. No šīs līnijas nāk tādi slaveni valdnieki kā Hariśčandra, Bhagīratha (kurš uz Zemi atveda upi Gaṅgu), Raghu, Daśaratha un beidzot – Rāma, pats Dharmas iemiesojums. Turpinājumā izklāstīti viņa pēcteči, piemēram, Kuśa un Lava, kā arī pēdējie ievērojamie valdnieki, līdz pat Brihadbalam, kurš tika nogalināts Kurukšetras kaujā.
Mēness dinastija sākas ar Purūravas, Ilas dēlu, kurš valdīja Prayāgā. No viņa nāk Nahusha un seši viņa dēli, no kuriem slavenākais ir Yayāti. Yayāti, apprecot gan Devayānī (Śukras meitu), gan Śarmišṭhā (Asuru princesi), kļūst par piecu dinastiju ciltstēvu – Yadu, Turvasu, Druhya, Anu un Puru. No šīm līnijām veidojas vairākas valstis un dinastijas. Puru, par spīti būdams jaunākais, tiek izraudzīts par pēcteci tēva uzticības dēļ, izraisot pretrunīgu reakciju no padomniekiem.
Šajā nodaļā izcelta valdnieku Dharmas ievērošana, guru lāstu sekas, kā arī dievišķo spēku klātbūtne valdnieku dzīvē, tiek demonstrēta saikne starp morāli un valdnieka ideālu.
Sūta teica:
Ar Augstākā Kunga žēlastību un izcili gudrā Taṇḍina svētību Tridhanvā ieguva tūkstoš Aśvamedha ziedojumu augļus. Viņš uzkrāja milzu nopelnus pateicoties savai nepārtrauktajai uzticībai un centībai. Ieņēmis stabilu vietu starp Gaṇām (Šivas dievišķajiem pavadoņiem), viņš iemantoja cieņu no visiem padieviem. Šajā diženajā dzimtā piedzima gudrais un izglītotais karalis Trayyāruṇa.
Savukārt viņam piedzima dēls vārdā Satyavrata, apveltīts ar milzīgu spēku un drosmi. Taču viņš, neapdomīgi rīkojoties, nogalināja vareno Vidarbhas karali, un ar varu nolaupīja viņa sievu, iegūstot viņu bez pienācīgu Vēdisko laulības rituālu veikšanas. Šis smagais Dharmas pārkāpums dziļi apbēdināja viņa tēvu, un karalis Trayyāruṇa, nespēdams pieņemt šādu netaisnīgu rīcību, nolādēja savu dēlu un padzina viņu.
Tēva padzīts, Satyavrata viņam jautāja:
"O tēvs, kurp man tagad doties?"
Uz ko viņa tēvs, nelokāms savā lēmumā, pavēlēja:
"Ej prom un dzīvo starp Chāṇḍālām, izstumtajiem, suņu ēdājiem!"
Paklausot pavēlei, Satyavrata pameta pilsētu un aizgāja, tēva noraidīts. Gudrais princis meklēja patvērumu Chāṇḍālu apmetnēs un dzīvoja viņu vidū. Tikmēr viņa tēvs Trayyāruṇa atteicās no pasaulīgās dzīves un devās uz mežu.
Laikam ejot, Satyavrata, slavens ar savu nepārspējamo varonību, kļuva pazīstams visās trijās pasaulēs kā Triśaṅku.
Diženā gudrā Vasishṭhas lāsta dēļ, Triśaṅku nonāca smagā nelaimē, bet varenais askēts Viśvāmitra, pilns dievišķas spozmes, apžēlojās par viņu un deva tam svētību.
Atjaunojot Triśaṅku zaudēto varu, Viśvāmitra atkal iecēla viņu par likumīgu valdnieku no priekštečiem mantotajās zemēs. Pretojoties dievu un Vasishṭhas gribai, varenais gudrais Viśvāmitra veica ziedojumu par labu Triśaṅku, apņēmies pacelt viņu debesīs mirstīgajā ķermenī.
Ar savu yogas spēku Viśvāmitra lika Triśaṅku ķermenim pacelties debesīs – tas bija notikums, kuram nebija līdzvērtīga visā pasaulē.
Tikmēr Triśaṅku karaliene, Satyavratā, aristokrātiska sieviete no slavenās Kaikayu dzimtas, rūpējās par karaliskās dinastijas turpinājumu.
Viņai piedzima Hariśčandra, valdnieks, slavens ar savu nevainojamo tikumu un nelokāmo turēšanos pie patiesības. Hariščandram piedzima Rohita, varens dēls, slavens ar savu nepārspējamo varonību un spēku.
Harita bija Rohitas dēls, un Dhundhu bija vēl viens Rohitas dēls, pazīstams ar savu spēku. Dhundhu bija divi dēli – Vidžaya un Sutedžas.
Vidžaya pakļāva visus valdniekus, kuri bija Kshatriyi, un tādēļ viņa vārds Vidžaya (uzvarētājs) bija plaši pazīstams. Viņa dēls Ručaka bija taisnīgs un ļoti tikumīgs valdnieks.
Ručaka dēls bija Vrika, un viņa dēls – Bāhu. No Bāhu piedzima slavenais valdnieks Sagara, kas bija ārkārtīgi taisnīgs valdnieks.
Sagara bija precējies ar divām karalienēm – Prabhā un Bhānumatī. Abas vēlējās dēlus un tādēļ ziedoja varenajam gudrajam Aurva, kurš bija spožs kā liesma.
Apmierināts ar viņu kalpošanu, Aurva piešķīra abām valdniecēm svētības, atbilstoši viņu vēlmēm. Viena no karalienēm dzemdēja sešdesmit tūkstošus dēlu, bet otra vienu dēlu, kurš turpināja dzimtu. Prabhā tika svētīta ar daudziem dēliem, bet Bhānumatī dzemdēja vienu pašu dēlu – Asamañdžasa.
Laikam ejot, Prabhā dzemdēja sešdesmit tūkstošus dēlu. Taču, kamēr viņi raka zemi meklējot savu pazudušo priekšteci, Vishṇu ugunīgās bultas un spēcīgās Huṁkāra skaņas pārvērta viņus pelnos.
Asamañdžasa dēls bija slavenais princis Aṁśumān. Savukārt viņam piedzima dēls Dilīpa, bet Dilīpas dēls bija visslavenākais no visiem – Bhagīratha.
Tieši Bhagīratha ar savu intensīvo askēzi un grēknožēlu atveda debesu upi Gaṅgā uz Zemi, lai atbrīvotu savu senču dvēseles. Šī dievišķā upe pēc tam ieguva Bhāgīrathī vārdu par godu slavenajam valdniekam.
Bhagīratha dēls bija Śruta, valdnieks ar lielu slavu un varonību.
Śruta dēls bija Nābhāga, kurš bija slavens un centīgs Kunga Šivas sekotājs. Viņa dēls Ambarīsha kļuva slavens kā taisnīgs un varens karalis. No Ambarīshas piedzima Sindhudvīpa, kurš valdīja pār plašu karalisti.
Nābhāgas dēla Ambarīshas valdīšanas laikā Zeme tika pārvaldīta ar lielu spēku un taisnīgumu. Ar savu roku spēku viņš iznīcināja trejādās ciešanas (ādhyātmika, ādhibhautika un ādhidaivika), un tādējādi pasaule kļuva pilnībā brīva no ciešanām.
Varenais Ayutāyusha piedzima kā Sindhudvīpa dēls. Viņam bija gudrs un slavens dēls vārdā RItuparṇa, kurš kļuva slavens ar saviem tikumiem un intelektu.
RItuparṇa bija varens karalis, dievišķās spēles meistars un tuvs karaļa Nalas draugs. Purāṇās tiek minēti divi slaveni karaļi vārdā Nala, abi pazīstami ar savu nelokāmo apņēmību.
Viens no šiem Nala bija Vīrasenas dēls, un viņš piederēja pie Ikshvāku dzimtas, bet otrs bija visas pasaules valdnieks, RItuparṇas dēls, un viņš valdīja pār visām dzīvajām būtnēm.
RItuparṇas dēls bija karalis Sudāsa, valdnieks ar Indras cienīgu varu. Sudāsas dēls bija slavenais karalis Saudāsa, pazīstams arī kā Mitrasaha un Kalmāshapāda.
Saudāsa kļuva pazīstams kā Kalmāshapāda lāsta dēļ, ko viņš bija saņēmis.
Viņa sieva, pateicoties varenā gudrā Vasishṭhas Dievišķajam spēkam, dzemdēja dēlu vārdā Aśmaka, kurš tālāk stiprināja Ikshvāku dzimtu. No Aśmakas un viņa karalienes Uttaras piedzima dēls vārdā Mūlaka.
Baidoties no Paraśurāmas dusmām, karalis Mūlaka dzīvoja izsūtījumā mežā, pastāvīgi sieviešu pavadoņu ieskauts. Meklējot patvērumu, viņš izmantoja unikālu aizsardzības stratēģiju, izvēloties sievietes kā savu aizsardzību.
Mūlakas dēls bija Śataratha, ļoti taisnīgs karalis. No Śatarathas piedzima varenais valdnieks vārdā Ilavila.
Godājamais un varenais valdnieks Ilavila kļuva slavens kā Vriddhaśarmā. Dievišķo Pitriu meita viņam dzemdēja dēlu vārdā Viśvasaha.
Viśvasahas dēls bija slavenais karalis Dilīpa, kurš kļuva pazīstams kā Khaṭvāṅga. Viņam piešķirtais dzīves laiks, pēc nokāpšanas no debesīm, bija tikai viena muhūrta.
Tieši Khaṭvāṅga ar savu gudrību un patiesību iekaroja trīs svētās ugunis un kļuva par trīs pasauļu valdnieku. Viņa dēls bija Dīrghabāhu, no kura piedzima varenais Raghu, kura vārds vēlāk kļuva par slavenās Raghu dinastijas simbolu.
No Raghu piedzima viņa varonīgais un drosmīgais dēls Adža. No Adžas piedzima slavenais Daśaratha, kurš ar lielu slavu turpināja Ikshvāku dzimtu.
No Daśarathas piedzima varonīgais Rāma, Dharmas iemiesojums, slavens visās trijās pasaulēs. Tāpat piedzima arī viņa trīs brāļi: Bharata, Lakshmaṇa un varenais Śatrughna.
Starp viņiem diženākais bija Rāma – krāšņa un varonīga personība. Nogalinājis kaujā Rāvaṇu viņš veica lielus vēdiskos ziedojumus, un valdīja karalisti desmit tūkstošus gadu, uzturot Dharmu tās tīrākajā veidolā.
No Rāmas piedzima viņa slavenais dēls Kuśa, plaši slavens visā pasaulē.
Rāmas otrs dēls bija Lava, ārkārtīgi svētīts, patiess un apveltīts ar lielu gudrību.
No Kuśas piedzima Atithi, un viņa dēls bija Nishadha. Nala piedzima no Nishadhas, un viņa dēls bija Nabhasa. No Nabhasas piedzima Puṇḍarīka, kura dēls bija Kshemadhanvan.
Kshemadhanvan piedzima varonīgs un spēcīgs dēls vārdā Devānīka. Viņa dēls bija Ahīnara, kura dēls bija Sahasrāśva.
No Sahasrāśvas dzima Śubha un Čandrāvaloka, un pēc viņiem piedzima Tārāpīḍa. Čandrāvalokas dēls bija Čandragiri, no kura piedzima Bhānučandra.
No Bhānučandras piedzima Śrutāyu, un viņa dēls bija Brihadbala, slavens karavīrs. Šis varenais karalis gāja bojā no Abhimandžu, varonīgā Subhadrās dēla, rokām Mahābhāratas lielās kaujas laikā.
Šie varenie karaļi bija slavenākie no Ikshvāku dinastijas pēctečiem. Starp daudzajiem šīs diženās dinastijas valdniekiem šeit ir minēti tikai nozīmīgākie.
Viņi visi, apguvuši zināšanas par svēto Pāśupatu, godināja Kungu Šivu saskaņā ar priekšrakstiem un noteiktajā kārtībā veica ziedošanas rituālus. Dižākās dvēseles starp viņiem devās uz debesīm, kamēr citi kā atbrīvoti jogi, sasniedza mokšu. Tomēr karalis Nriga, Brāhmana lāsta dēļ, tika pārvērsts par hameleonu.
Karalim Dhrishṭam bija trīs tikumīgi un varonīgi dēli: Dhrishṭaketu, Yamabāla un Raṇadhrishṭa, visi dziļi uzticīgi Dharmas ievērošanai.
Karalim Śaryāti bija dēls vārdā Ānarta un meita vārdā Sukanyā. Ānartas dēls bija Ročamāna — liels, varonīgs karalis.
No Ročamānas piedzima Reva, kuru uzskatīja par dievišķu. Viņa vecākais dēls bija Raivata (Kakudmī), pirmais no simts dēliem. Viņa meita Revatī kļuva par slaveno varenā Balarāmas, Śrī Krishṇas brāļa, sievu.
Karalim Narishyantam bija dēls vārdā Džitātman, cilvēks ar milzīgu pašsavaldību un grandiozu spēku.
No Nābhāgas piedzima Ambarīsha, slavens un spēcīgs karalis, pazīstams ar savu nelokāmo uzticību Kungam Vishṇu. Viņa dēls bija RIta, gudrs un slavens valdnieks, uzskatīts par izcilāko Dharmas zinātāju.
No Ritas piedzima Krita, pazīstams arī kā Prishita, taisnīgs un slavens karalis. Karūshas dēli bija pazīstami kā Kārūshas, un viņi kļuva slaveni visā zemē ar savu varonību un darbiem.
Tomēr Prishita veica smagu grēku, nogalinot sava skolotāja svēto govi. Šī pāridarījuma dēļ viņš saņēma lāstu no sava guru, un tika pazemināts līdz Śūdra statusam. Viņa krišana kļuva plaši pazīstama Čyavana zemē.
Dishṭas dēls bija Nābhāga, no kura piedzima Bhalandana. Bhalandanas dēls bija Adžavāhana, varens un bezbailīgs karalis.
Tādējādi īsumā ir izklāstīti slavenie Manu pēcteči un varenie karaļi no viņa dzimtas. Lielā Ikshvāku līnija ir detalizēti aprakstīta.
Tagad es jums aprakstīšu Aila dinastiju (Mēness dinastiju).
Sūta teica:
Ak, Brāhmani, varenais un drosmīgais Purūravas, Ilas dēls, bija apņēmīgs Kunga Rudras sekotājs. Viņš valdīja savu karaļvalsti bez šķēršļiem, nodibinot savu varu vissvētākajā Prayāgas zemē, kas atrodas Yamunas ziemeļu krastā, vietā, ko bieži apmeklē diženi gudrie. Tur, slavenajā pilsētā Pratishṭhānā, viņš valdīja kā tās diženais suverēns, nodibinot savu galvaspilsētu šajā ievērojamajā varas centrā.
Valdniekam Purūravas bija seši dēli, kuri visi staroja ar milzīgu spožumu. Viņu varonība bija atzīta pat Gandharvu vidū, un viņi bija uzticīgi Kunga Śivas pielūdzēji, apveltīti ar lielu spēku un dievišķām īpašībām. Tā kā viņi bija debesu nimfas Urvaśī dēli, viņi bija svētīti ar ārkārtēju varu.
Viņu vārdi bija:
Varonīgajam karalim Āyu bija pieci spēcīgi dēli, visi apveltīti ar lielu spēku. Šie karaliskie prinči bija dzimuši no Prabhās, diženās Svarbhānu meitas, un katram no viņiem bija lemts valdīt kā suverēnam karalim.
Viņu vidū vecākais bija Nahusha, slavens ar dziļajām Dharmas zināšanām un nepārspējamu slavu. Seši Nahushas dēli, apveltīti ar spožumu, kas līdzvērtīgs Indras starojumam, bija cienīgi mantinieki viņa slavenajai dzimtai.
Šie seši varonīgie dēli bija dzimuši no Virajās, Pitriu meitas:
Visi seši bija slaveni ar savu godību un izcilajiem darbiem.
No viņiem Yati bija vecākais, bet Yayāti jaunākais, taču viņam bija paredzēti lieli sasniegumi.
Yati, būdams vecākais, atteicās no troņa, izvēloties atbrīvošanās ceļu (moksha). Sasniedzis Brahmana stāvokli, viņš atteicās no pasaulīgās dzīves.
No pārējiem pieciem visvaronīgākais un visspēcīgākais bija Yayāti, kurš apprecējās ar Devayānī, Śukrāčāryas (Muśanasa), Asuru skolotāja, meitu. Viņš arī ņēma par sievu Śarmishṭhā, Asuru karaļa Vrishaparvas meitu.
No Devayānī piedzima divi slaveni dēli — Yadu un Turvasu. Viņi abi izcēlās ar cēliem darbiem, iegūstot slavu un apbrīnu par savu gudrību un dievišķo zināšanu dziļumu.
No Śarmishṭhā piedzima trīs dēli: Druhya, Anu, Puru.
Apmierināts ar Yayāti, diženais skolotājs Śukrāčārya uzdāvināja viņam devesu ratus, kas bija rotāti ar zeltu, kā arī divus lokus ar neizsīkstošu bultu krājumu, kas mirdzēja dievišķā spožumā.
Ratos bija iejūgti zirgi, kas kustējās domas ātrumā. Ar šiem debesu ratiem, Yayāti atveda uz pili savu līgavu. Tāpat, izmantojot šos nepārspējamos ratus, viņš iekaroja visu Zemi sešu mēnešu laikā.
Yayāti bija neuzvarams karotājs, un viņu pārspēt nespēja ne padievi, ne dēmoni, ne cilvēki.
Viņš bija dievbijīgs Kunga Śivas pielūdzējs, taisnīga dvēsele, kas stingri sekoja Dharmas likumiem. Viņš veica daudzas yajñas (ziedojumus), bija brīvs no dusmām un līdzcietīgs pret visām dzīvajām būtnēm.
Starp visiem Kauravu karaliskajiem ratiem viņa rati bija vispārākie, pazīstami kā Bhavadratha, nepārspējami ātrumā un spožumā.
Līdz pat karaļa Džanamedžayas valdīšanai, diženākā starp Kauraviem, Parīkshita pēcnācēja, slavenā Bhavadratha kaujas rati palika neuzvarēti.
Taču šiem ratiem gals pienāca gudrā Gargas lāsta dēļ. To liktenis bija nolemts, kad Džanamedžaya ievainoja un nogalināja Gargas jauno dēlu Akrūru, tādējādi uzņemoties lielu grēku.
Nogalinot Akrūru karalis Džanamedžaya bija veicis briesmīgo Brahmahatyā grēku (brāhmaņa nogalināšana).
Šī grēka iepaids izpaudās tā, ka karaļa ķermenis sāka izplatīt briesmīgu, metālisku smirdoņu. Nedienu mocīts, nelaimīgais nodevās bezmērķīgai klaiņošanai.
No karaļa novērsās gan ministri, gan kalpotāji, gan pavalstnieki. Nobēdājies viņš nekur nespēja rast mieru un atvieglojumu.
Izmisumā Džanamedžaya meklēja patvērumu pie diženā gudrā Śaunakas, kas bija slavens ar savu līdzjūtību un viedumu. Šis muni bija pazīstams arī kā Indreti, gudrais ar milzīgu intelektu un laipnību.
Lai šķīstītu Džanamedžayu no lielā grēka, gudrais Indreti viņa vārdā veica Aśvamedha ziedojumu, tādējādi atbrīvojot karali no lāsta, un atjaunojot viņa garīgo tīrību.
Diženais karalis Džanamejaja beidzot bija atbrīvots no dzelzs smakas un grēka nastas, taču rituālās apmazgāšanās ceremonijas laikā, kas notiek Aśvamedha ziedojuma noslēgumā, spožie debesu rati izzudā dievišķajās sfērās.
Kad no vienas karaliskās dinastijas šie debesu rati bija zaudēti, Indra, būdams apmierināts ar viņa uzticību, piešķīra tos Vasu, Čeidu karaļvalsts valdniekam. No Vasu šos dievišķos ratus vēlāk ieguva diženais karalis Brihadratha.
Varonīgais Bhīma no Kuru dinastijas kaujā nogalināja Džarāsandhu, kurš bija Brihadrathas pēcnācējs. Pēc uzvaras, no dziļas pieķeršanās un godbijības viņš dāvāja šos varenos debesu ratus Šrī Krishṇam, Augstākajam Kungam.
Sūta sacīja:
Yayāti, varenais Nahushas dēls, iecēla savu jaunāko dēlu Puru par troņmantinieku. Ak, cēlie Brāhmani, tas bija tikai Puru, kurš bija veicis lielāko kalpošanu savam tēvam, tāpēc Yayāti izvēlējās viņu par savu pēcteci.
Tomēr, kad Yayāti izteica nodomu kronēt savu jaunāko dēlu Puru, Brāhmani un citi padoto vadošie pārstāvji apšaubīja šo lēmumu, sacīdami:
"Ak, Karali! Kā tu vari liegt taisnīgās tiesības Yadu, vecākajam dēlam, kurš dzimis no Devayānī un ir Śukras mazdēls? Kā nākas, ka jaunākais dēls ir pelnījis troni, bet vecākais tiek atstāts novārtā? Ak, Karali, mēs tevi lūdzam pārdomāt šo lēmumu un ievērot Dharmas principus saskaņā ar visām tradīcijām."
Šādi noslēdzas 66. nodaļa no Liṅga Mahāpurāṇas pirmās daļas, kas pazīstama kā "Yayāti stāsts".