Divpadsmit zilbju mantra

Gudrie sacīja:

Ar kādas svētās mantras daudzināšanu dzīvā būtne var atbrīvoties no visām bailēm un briesmām, kas pastāv šajā pasaulē un ārpus tās?

Kādas mantras atkārtošana (džapa) spēj pilnībā attīrīt no visiem grēkiem un nešķīstībām un vest uz Augstāko Galamērķi?

Kas būtu jāskandē, lai aizdzītu nelaimi un visas ciešanas, un tiktu iegūta dievišķa labklājība un Lakšmī (bagātības un veiksmes dievietes) klātbūtne?"

Ak, Sūta! Tu esi cienīgs atbildēt uz šo jautājumu. Lūdzu, atklāj mums šīs zināšanas šeit un tagad!

Sūta sacīja:

Senos laikos šīs svētās zināšanas diženais Kungs Brahmā atklāja augsti godājamajam gudrajam Vasištham. Tagad es to īsumā izskaidrošu visu dzīvo būtņu labumam un visas pasaules augstākajai labklājībai.

Klausieties uzmanīgi, ak, visas dzīvās būtnes! Ar bijību paklanieties Džanārdanam (Višnu), Augstākajam starp padieviem, nedzimušajam un mūžīgajam, nesagraujamajam Krišnam, Ačyutam, tātad Nekļūdīgajam.

Šis svētais vārds iznīcina visus grēkus, tas ir tīrs un piešķir mokšu (atbrīvi). Tas ir Brahma-gyānas (garīgās gudrības) būtība, zināma vien tiem izcilajiem, kuri rīkojas tikumīgi caur prātu, vārdiem un darbiem.

Vienmēr daudziniet vārdu “Nārāyana” ar uzticību un cieņu, noliecoties Augstākā Purušottamas priekšā.

Guļot, daudziniet “Nārāyana”. Ejot, atkārtojiet “Nārāyana”. Ēdot, dzerot vai pat stāvot un esot nomodā, vienmēr atcerieties mūžīgo Kungu Nārāyanu.

Pat mirkšķinot acis, tās atverot un aizverot, sakiet: “Namo Nārāyanāya”.

Pirms ēšanas, dzeršanas vai zāļu uzņemšanas sakiet “Namo Nārāyanāya”. Pieskaroties ēdienam ar šo mantru, tas, kurš to ēd, sasniegs Augstāko Galamērķi.

Tas, kurš klausās un meditē uz dievišķajām Nārāyanas lotospēdām, pilnībā atbrīvojas no visiem grēkiem un galu galā sasniedz augstāko mājvietu, kur mīt cildenie un tīrie.

Ak, patiesības meklētāji, es jau esmu stāstījis jums par Alakšmī, nelaimes dievieti, ciešanu pavadoni. Bet tas, kurš klausās Nārāyanas slavas dziedājumus – no tā viņa noteikti bēgs, par to nav nekādu šaubu.

Savukārt Lakšmī, Hari (Višnu) mīļotā, dievišķā Krišnas dzīvesbiedre, dzīvo to cilvēku mājās, zemēs un pat ķermeņos, kuri paliek uzticīgi Kungam.

Rūpīgi izpētītot visas Šāstras un pārdomājot tās atkal un atkal, paliek tikai viens vienīgs skaidrs secinājums: vienīgā patiesā meditācija ir uz Nārāyanu, vienmēr.

Kāda jēga no neskaitāmām mantrām? Kāda vajadzība pēc daudzām vratām (zvērestiem un askēzēm)? Kad vislielākā patiesība ir vienkārši atcerēties un pielūgt tikai Kungu Nārāyanu.

Mantra “Namo Nārāyanāya” piepilda visas vēlmes un nes augstāko labvēlību. Tādēļ jebkurā laikā un jebkuros apstākļos šī mantra ir jāskandē bez mitas un kavēšanās.

Ak, visdiženākais starp divreiz dzimušajiem (Brāhmaniem), tas, kurš skandē šo mantru, noteikti sasniegs Višnu-loku kopā ar visiem saviem ģimenes locekļiem.

Turklāt, ak, diženākie starp gudrajiem, klausieties tagad vēl vienu augstāko patiesību par padievu pavēlnieku Dievu Kungu (Devadevu).

Ir mantra, kuru esmu praktizējis kopš seniem laikiem un tā ietver visu Vēdu būtību.

Tā ir Divpadsmit Zilbju Mantra, sena un mūžīga, kas sastāv no divpadsmit dievišķajiem Kunga aspektiem.

Tagad es īsumā aprakstīšu tās augstāko varenību jums visiem.

Reiz dzīvoja kāds mācīts Brāhmans, kurš bija ļoti gudrs un dziļi nodevies Dieva godināšanai.

Veicot stingras askēzes un pateicoties likteņa žēlastībai, viņš saņēma dēlu.

Ievērojot visus pareizos Vēdiskos rituālus, viņš audzināja un izglītoja bērnu ar pareizajām sanskārām (attīrīšanas rituāliem) katrā viņa dzīves posmā.

Kad pienāca īstais laiks, viņš veica svētā pavediena ceremoniju un ievadīja bērnu zināšanu un disciplīnas ceļā.

Pēc tam viņš sāka mācīt savu dēlu un ievadīja viņu svēto rakstu studijās. Bet tēvam par lielām bēdām bērns neizdvesa ne vārda!

Viņa mēle nekustējās, un no viņa mutes nebija dzirdama neviena skaņa.

To redzot, tēvs Brāhmans krita dziļā izmisumā.

Tad, visiem par pārsteigumu, mēmais dēls vārdā Aitareya pēkšņi sāka runāt.

Taču viņš izrunāja tikai vienu frāzi, bez mitas atkārtoti skandējot:

"Vāsudeva! Vāsudeva!"

Tā bija vienīgā skaņa, kas jebkad izskanēja no viņa mutes—nepārtraukta un nelokāma Augstākā Kunga vārda daudzināšana.

Tikmēr viņa tēvs, vēloties pilnīgu ģimeni, atbilstoši Vēdiskajiem rituāliem apprecēja citu sievu.

No šīs savienības, ievērojot pareizos rituālus, viņš ieguva citus dēlus.

Šie dēli saņēma pilnīgu Vēdisko izglītību un kļuva ļoti izglītoti, cienīti un augstu vērtēti dēļ savām izcilajām zināšanām.

Aitareyas māte, savukārt, pārņemta ar sērām un izmisumu, ļoti bēdājās un žēlojās par savu likteni.

Viņa izmisīgi gaudās:

Citas mātes ir svētītas ar dēliem, kas ir izglītoti un dziļi zinoši Vēdās. Tādi dēli tiek godāti mācīto Brāhmanu vidū un viņi nes savām māmiņām prieku.

Bet es esmu patiesi nelaimīga! Jo es esmu dzemdējusi tevi—dēlu kuru neviens neciena, kuram nav nekādas vērtības, bērnu, kas spēj izrunā tikai vienu vārdu un neko vairāk.

Man nāve būtu labāka nekā kauns, ka tu esi mans dēls. Dzīvot ar šo bēdu ir nepanesami.

Noklausījies šos skarbos vārdus, Aitareya, ar salauztu sirdi, tomēr klusēdams, atstāja savu māju un devās uz yagyas (ugunsrituālu) vietu.

Tajā pašā laikā, kad Brāhmani pulcējās uz yagyu (svēto ugunsrituālu), notika kas neparasts—

to izrunātās svētās mantras zaudēja jebkādu iedarbību.

Rituāli neizdevās, un viņu lūgšanas zaudēja spēku. Visi izjuta neizskaidrojamu apmulsumu.

Tad no debesīm atskanēja dievišķa balss:

"Šis brīnums ir noticis, jo Aitareya atkārtoja vārdu ‘Vāsudeva’!"

Izdzirdot šo vēsti no debesīm Brāhmani saprata patiesību, un pilni godbijības sāka pazemīgi godināt Aitareyu tam klanoties. Piepildīti ar uzticību, viņi viņu godāja un pielūdza.

Tad, gluži kā pēc dievišķas gribas, agnihotra brīnumainā kārtā piepildījās pati no sevis, turklāt pilnīgi bez piepūles.

Visiem redzot šo dievišķo iejaukšanos, Aitareya tika apveltīts ar milzīgu bagātību un saņēma vispārēju cieņu.

Uz rituālu sanākušie gudrie un Brāhmani, dziļi izprotot notikušo, sāka dziedāt himnas viņu godinot.

Pat Brahmā un debesu būtnes slavēja Aitareyu, atzīstot tīras kalpošanas augstāko spēku un nepārspējamās Divpadsmit Zilbju Mantras svētumu.

Un šim brīnumainajam notikumam turpinoties, Siddhas, Čāranas un dievišķās būtnes no debesīm kaisīja dievišķus ziedus, priecājoties par Višnu vārda visaugstāko spēku.

Pabeidzot rituālo ziedojumu, augsti godātais gudrais Aitareya ar lielu godbijību slavēja savu māti, lai pēc tam dotos savā pēdējā ceļojumā—uz augstāko Višnu mājvietu.

Patiesi, šis ir svēts apliecinājums Divpadsmit Zilbju Mantras milzīgajai godībai!

"Oṁ Namo Bhagavate Vāsudevāya."

Tas, kurš katru dienu daudzina vai klausās šo svēto stāstu, tiek atbrīvots pat no vislielākajiem grēkiem.

Kurš pastāvīgi skandē šo mūžīgo mantru, tas sasniegs nepārspējamo, dievišķo Višnu mājvietu.

Pat ja cilvēks ir veicis smagus pārkāpumus, patiesi veltot sevi šai mantrai, viņš bez šaubām sasniegs visaugstāko garīgo sfēru.

Nav vietas šaubām—tas, kurš uzticīgi pielūdz Divpadsmit Zilbju Mantru, sasniegs augstāko Višnu mājvietu.

Un ja pat grēcīgie un kritušie var iegūt atbrīvi caur šīs mantras spēku, ko gan lai saka par tiem, kuri paliek uzticīgi savai dharmai un ir fokusēti nodevušies Vāsudevam?

Tādi cēlie gari nešaubīgi sasniedz vissvētīgāko un mūžīgo valstību, sasniedzot augstāko galamērķi, kas paredzēts Višnu diženākajiem bhaktām.