Tiem, kas lasa angliski, saturs ir šeit
Šī nodaļa sniedz plašu pārskatu par Yadu dzimtas attīstību, īpaši izceļot Sāttvatas, Vrishṇi, Andhakas, Bhodžas, Kukuras un Daśārhas dzimtu zarus, kuri veidoja pamatu Yādavu dinastijai, kurā vēlāk piedzima Bhagavāns Śrī Krishṇa.
Sākot ar Sāttvata dēliem (piemēram, Devāvriddha un Vrišṇi), tiek aprakstīti viņu pēcnācēji – dižciltīgi valdnieki un yogi, kas veica askēzes, ziedojumus, yajñas un dzemdēja varenus dēlus. Īpaša uzmanība pievērsta Devāvriddham, kura dēls Babhru bija slavenākais Sāttvata dzimtas pārstāvis. No viņu dzimtas cēlās Bhodžu un Andhaku dinastijas.
Stāstā detalizēti izklāstīta Vrišṇi līnija, kuras zars veda pie Śūras un viņa dēla Śvaphalkas, kurš bija Akrūras tēvs. Tiek pieminēti arī devīgi ziedojumi, pravietiski lāsti, kā arī Syamantaka dārgakmens un tā leģenda.
Caur Devakas meitu Devakī, kura apprecējās ar Vasudevu, tiek aprakstīta Kriṣṇas dzimšana, viņa pārcelšana pie Yaśodas, un Kaṁsas nāves pareģojums. Krišṇa tiek slavēts kā Augstākais Kungs (Bhagavān), Višṇu iemiesojums, kas pieņēmis cilvēka formu.
Tiek uzskaitīti Krišņas dēli (Pradyumna, Sāmba u.c.), sievas (īpaši Rukmiṇī un Džāmbavatī), un viņu iegūtie pēcnācēji. Nodaļa apraksta arī Krišņas askēzes, viņa dzīves noslēgumu, Vrišņu dzimtas iznīcināšanu, Balarāmas atgriešanos debesīs, sievu pašnāvības un Ardžunas pēdējās dienas.
Noslēgumā tiek pasvītrota šīs svētās vēstures garīgā nozīme: ikviens, kurš klausās vai lasa šo dzimtas aprakstu, tiks atbrīvots no grēkiem un sasniegs Višnu mājvietu.
Sūta teica:
Sāttvatam, kurš bija apveltīts ar patiesumu un tikumību, bija četri dēli:
Tagad klausieties uzmanīgi, kā es sīkāk aprakstīšu viņu dzimtas paplašināšanos.
No Bhadžanas caur Sañdžayī dzima trīs dēli: Śatāyu, Ayutāyu, Harshakrita – visi slaveni ar savu varonību.
No viņiem četriem, Karalis Devāvriddha veica intensīvas askēzes, vēloties iegūt dēlu, kuram būtu visas dižciltīgās īpašībām. Un viņam piedzima Babhru, karalis ar svētu slavu, kura vārds tika cildināts to vidū, kas ir zinoši Purānu ģenealoģijās.
Dižā Devāvriddha tikumus apdziedāja dižie viedie, un tāpat kā mēs dzirdējām par viņa tikumiem no tālienes, tā arī mēs tos redzējām tuvumā.
Babhru bija izcilākais starp cilvēkiem, kamēr Devāvriddha līdzinājās dieviem. Četrpadsmit tūkstoši sešdesmit pieci cilvēki sasniedza nemirstību pateicoties viņu saistībai ar Babhru un Devāvriddha.
Viņš bija izcils yajñas (uguns ziedojumu) veicējs, dāsns ziedotājs, dižens karotājs, nelokāms solījumu turētājs un Brāhmanu aizstāvis. Viņš bija slavens ar savu spožumu un dižākais karotājs Sāttvatas dzimtā. No viņa cēlās Bhodžas, kuri mirdzēja kā padievi.
Vrishṇi bija divas sievas: Gāndhārī un Mādrī.
Gāndhārī dzemdēja Sumitru, kurš bija mīlēts savu draugu vidū. Mādrī dzemdēja dēlu vārdā Devamīḍhusha. Viņai bija arī divi citi dēli – Anamitra un Śini, abi izcili vīri. Anamitras dēls bija Nighna, kuram bija divi dēli — Prasena, kurš bija veiksmīgs, un Śatrādžit.
Śatrādžitam bija tuva draudzība ar Saules Dievu, kurš viņam bija tikpat dārgs kā paša dzīvība. Saules Dievs Vivasvāns viņam uzdāvināja slaveno Syamantaka dārgakmeni.
Starp visiem dārgakmeņiem uz zemes Syamantaka bija visspēcīgākais. Prasena, Śatrādžita brālis, devās medībās, ar dārgakmeni kaklā. Šajās medībās viņam uzbruka lauva, kurš viņu nogalināja un paņēma dārgakmeni. Lauvu pēc tam nogalināja lāču karalis Džambavans, kurš dārgakmeni aiznesa uz savu alu.
Śini jaunākais dēls piedzima izcilajā Hrishṇi dzimtā. Viņu pazina kā Satyavāk, cilvēku, kas vienmēr teica tikai patiesību. Viņa dēls bija slavenais Satyaka. Sātyaki, zināms arī kā Yuyudhāna, bija spēcīgs un izcils Śini dzimtas pēctecis.
Asaṅga bija Yuyudhāna dēls, un Kuṇi bija Asaṅga dēls. Yugandhara bija Kuṇi dēls. Tādējādi Śainayas tika pieminēti Śini dzimtā.
Vrishṇi un Mādrī dēls bija pazīstams kā Yudhādžit. Viņš kļuva slavens ar vārdu Śvaphalka. Viņš bija labvēlīgs pret visām trim pasaulēm. Kur vien taisnīgais karalis Śvaphalka uzturējās, tur nebija ne slimību, ne bada.
Śvaphalka apprecēja Gāndinī, Kāśī karaļa meitu. Kāśī karalis ar prieku deva viņam savu meitu laulībā.
Savulaik Gāndinī bija palikusi savas mātes klēpī, nedzimstot daudzus gadus. Tad tēvs uzrunāja vēl nedzimušo bērnu:
"Mana svētītā! Kāpēc tu kavējies dzimt? Dzimsti tūlīt!" Dzirdot šos vārdus, meitene, arvien esot dzemdē, atbildēja:
"Ak, tēvs, ja tu ziedosi brāhmaniem katru dienu pa govij trīs gadu garumā, tad es iznākšu no klēpja!"
Tēvs piekrita un piepildīja meitas vēlmi. Viņš kļuva pazīstams kā liels ziedotājs, yajñas izpildītājs, zinošs cilvēks un viesmīlīgs saimnieks, kurš allaž cienīja viesus.
Akrūra, Śvaphalkas dēls, bija pazīstams ar savu dāsnumu ziedojumos. Viņš apprecēja Ratnā, karaļa Śaiva meitu. No viņas viņš dzemdēja vairākus dēlus:
Viņam bija arī meita vārdā Sudhārā, skaista un tikumīga sieviete.
Akrūram arī bija divi ievērojami dēli, Devavān un Upadeva, kuru māte bija Ugrasenī (Ugrasenas meita). Viņi abi bija cienīti starp padieviem.
Sumitram bija slavens dēls vārdā Čitraka.
Čitrakam bija vairāki dēli:
Viņam bija arī vēl divi citi dēli: Subhūmi un Bahubhūmi.
Čitrakam bija arī divas meitas – Śravishṭhā un Śravaṇā.
Kāśī karaļa meita dzemdēja četrus dēlus Andhakam. Viņu vārdi bija:
Kukura dēls bija Vrishṇi, no kura dzima Śūra. Śūras dēls bija varenais Kapotaromātibala, kura dēls bija Vilomaka.
Vilomakas dēls bija gudrais Tuṁruka, un viņa dēls bija Nala. Viņš kļuva plaši pazīstams ar labvēlīgajiem vārdiem Čandanānaka un Dundubhi.
Nala dēls bija Ajita. Ajitas dēls bija Punarvasu, izcils karalis, kurš veica Aśvamedhas ziedojumu ar vēlmi iegūt dēlu.
Atirātras, liela upurziedojuma rituāla laikā, kamēr priesteri skaitīja svētās mantras, brīnumainā kārtā piedzima Punarvasu. Viņš kļuva par gudru, visu zinošu ziedojumu rituālu veicēju un izcilu yajñas izpildītāju.
No Punarvasu piedzima dvīņi Āhuka un Āhukī, abi augsti godāti un izcili starp dižajiem.
No Āhuka un Kāśī karaļa meitas piedzima divi dēli — Devaka un Ugrasena. Abi spoži un dievišķā mirdzumā līdzīgi padieviem.
Karalim Devakam bija četri dēli, kuri visi spožumā līdzinājās padieviem:
Viņam bija arī septiņas meitas, kuras visas tika izprecinātas Vāsudevam. Viņu vārdi bija:
Starp viņām Devakī bija visslavenākā un visskaistākā, ar slaidu vidukli un izcilu grāciju.
Ugrasena bija deviņi dēli, no kuriem vecākais bija Kaṁsa. Viņam bija arī simtiem un tūkstošiem dēlu un mazdēlu, kas ievērojami paplašināja viņa dzimtu.
Devakī, Devakas meita, bija gudrā Vasudevas sieva. Viņa bija augsti godāta, šķīsta un viņu godināja pat padievi.
Rohiṇī, vēl viena laimīga Vasudevas sieva, bija Bāhlikas meita, pazīstama kā Pauravī. Arī viņa bija padievu godināta.
Rohiṇī dzemdēja Balarāmu, arkla nesēju un stiprāko starp stiprākajiem. Viņš tika pārnests no Devakī klēpja uz Rohiṇī klēpi, lai pasargātu viņu no Kaṁsas.
Kad Kaṁsa bija nogalinājis sešus vecākos bērnus, pēc Balarāmas dzimšanas, no gudrā Vasudeva Devakī dzemdēja Krishṇu.
Šī Visaugstākā Dvēsele, Dievu Dievs, Džanārdana (Krishṇas vārds, kas apzīmē Augstāko Būtni), ir arī dievišķais Halāyudha (Balarāma), bezgalīgais, mirdzošs sudraba spožumā.
Saskaņā ar viedā Bhrigu lāstu, Augstākais Kungs (Vishṇu) pieņēma cilvēka formu un piedzima no Devakī klēpja kā Vāsudeva (Krishṇa) par prieku visai pasaulei.
Kauśikī, pazīstama arī kā Yoganidrā, kas radās no Umā (Pārvatī) ķermeņa, pēc Dievu Dieva (Vishṇu) pavēles piedzima kā Yaśodā meita.
Viņa ir Prakriti (dievišķā kosmiskā enerģija), kuru tieši pielūdz visi padievi, bet Bhagavāns Krishṇa ir mūžīgais Purusha, kas dāvā Dharmu un Mokshu (atbrīvi).
Lai izglābtu savu dēlu no Kaṁsas, Vāsudeva apmainīja Yaśodā meitu pret savu dievišķo bērnu. Šis zīdainis, Krishṇa, bija ar četrām rokām, lielām acīm un nesa Śrīvatsa zīmi uz krūtīm, turot gliemežvāku (śaṅkha), disku (čakra), vāli (gadā) un lotosu (padma). Viedais Vāsudeva veica apmaiņu, uzticot savu dievišķo dēlu Yaśodā aizsardzībai.
Visuma Augstākais Aizstāvis (Vishṇu), kurš pats pēc savas gribas bija pieņēmis cilvēka formu, tika nodots Nanda Gopa gādībā. Vāsudeva viņam teica: "Sargā viņu labi."
Pateicoties Śivas žēlastībai, bezgalīgi spožais Kungs Krishṇa, kopā ar Rāmu, tika dots, lai nestu svētību pasaulei. Augstākais Kungs, svētības devējs, bija iemiesojies, lai atvieglotu zemes nastu un vadītu pasauli. Tāpēc visa labvēlība nāks pār Jādu cilti.
Vasudeva tad paziņoja Kaṁsam, Ugrasenas dēlam:
"Ir piedzimusi tikumīga meitene. Šis ir Devakī astotais bērns. Ak, Kaṁsa, šis bērns noteikti būs tavas nāves cēlonis."
Balss no pagātnes jau bija paredzējusi:
"Šaubu nav – Devakī astotais bērns būs tava nāve, Kaṁsa."
To dzirdot, Kaṁsa dusmās metās nogalināt zīdaini, kurš uzšāvās debesīs pārdabiskā ātrumā.
Astoņroku dieviete nodārdināja dziļā balsī kā rēcošs mākonis. Viņa teica:
"Aizsargā savu ķermeni, jo tas, kas nesī tev nāvi, jau ir dzimis!"
Un vēl piebilda:
"Ak, muļķīgais Kaṁsa, savās izmisīgajās pūlēs pasargāt sevi, tu esi izdarījis neskaitāmas ļaunprātības. Tas, kuram ir lemts tevi iznīcināt, jau ir ieradies šajā pasaulē!"
Bailēs Kaṁsa domāja, ka ir nogalinājis Devakī astoto bērnu, bet patiesībā Devakī dēls jau bija izglābies un viņam bija lemts kļūt par Kaṁsas bojāejas iemeslu.
Ak, visgudrākais starp gudrajiem, visi Kaṁsas centieni novērst likteni bija velti. Kunga Hari augstākā spēka priekšā visi viņa centieni bija neauglīgi. Pat varenajiem Bhodžām nebija varas pret Kauśikī dievišķo ilūziju.
Tad Krishṇa, dižo darbu darītājs, nogalināja Kaṁsu un daudzus citus, kuri bija grēkojuši pret dieviem un Brāhmaniem.
Krishņas dēli, ieskaitot Pradyumnu, jau bija daudzskaitlīgi un visi viņi bija prasmīgi karotāji.
Visi Krishņas dēli bija slaveni un spēka un tikumu ziņā līdzinājās pašam Krishņam. Starp viņiem, Rukmiṇī dēli, Čārudeshṇa un viņa brāļi, bija visslavenākie karotāji, ienaidnieku iznīcinātāji.
Krishņam bija sešpadsmit tūkstoši simts sievas.
Starp tām Rukmiṇī bija vecākā un vismīļākā. Lai iegūtu dēlu, viņa ievēroja stingru zvērestu divpadsmit gadus, dzīvodama tikai no gaisa un kopā ar Krishņu pielūdzot Šivu.
Ar Šivas žēlastību viņi ieguva astoņus dēlus. Viņu vārdi bija:
Redzot vareno Rukmiṇī un Rohiṇī dēlu spēku, Džāmbavatī, Krishņas gudrā sieva, reiz viņu uzrunāja:
"Ak, Tas, kura acis ir daiļas kā lotosa ziedlapiņas (Puṇḍarīkāksha), ja esi apmierināts ar mani, dāvā man dēlu, kas būtu pārāks tikumos, kuram nebūtu līdzīgu, un kurš būtu pielīdzināms padieviem."
Krishṇa, askēžu okeāns, dzirdot Džāmbavatī vārdus, nolēma veikt milzīgu askēzi.
Nārāyaṇa (Krishņa), gliemežvāka, diska un vāles turētājs, devās uz svēto gudrā Vyāghrapādas mītni.
Džanārdana (Krishņa) apsveicinājies ar gudro Aṅgirasu, dziļi viņam paklanījās, un pēc viņa norādījumiem apguva dievišķo Pāśupata yogu.
Iniciācijas laikā Krishņa noskuva bārdu, ūsas un galvu, uzklāja uz ķermeņa attīrītu gī sviestu un valkāja svēto jostu no mundža zāles. Tā iniciēts, godājamais Kungs Krishņa, ienaidnieku iznīcinātājs, nodevās stingrai askēzei.
Viņš stāvēja ar paceltām rokām, bez atbalsta stāvot uz pirkstgaliem, trīs sezonas iztiekot tikai no augļiem, ūdens un gaisa.
Apmierināts ar Krishņas stingro askēzi, Šiva viņam piešķīra daudz svētību. Kā svētību viņš deva dēlu vārdā Sāmba, kuram bija jādzimst no Džāmbavatī.
Džāmbavatī, dzemdējot Sāmbu, izjuta milzīgu prieku, tāpat kā Aditi dzemdējot Saules dievu Ādityu.
Ak, izcilākie gudrie, pēc Šivas lāsta Krishņa nocirta Bāṇam tūkstoš rokas.
Pēc tam, ar Balarāmas (Halāyudha) palīdzību, Krishṇa kaujas laukā nokāva Daityas un vairākus ļaunus karaļus, uztverot to kā jautru spēli.
Krishṇa arī nogalināja no dieviem dzimušo Naraku, izcilāko no dēmoniem, pateicoties diženā brāhmana Urdhvačakras dotajai dievišķajai svētībai.
Varens, nepārspējams, un drosmīgs bez robežām, Krishņa izglāba un pieņēma sešpadsmit tūkstoši simts meitenes par savām pavadonēm.
Izmantojot Brāhmana lāstu kā aizbildinājumu, viņš iznīcināja pat savu — Vrishņi dinastiju — pēc kā Ačyuta (Krishņa) meklēja patvērumu Prabhāsā.
Tajā brīdī jau vairāk kā simts gadi bija pagājuši kopš Krishņa valdīja Dvārakā, sniedzot atbrīvi no vecuma radītām ciešanām.
Visbeidzot Piṇḍārakā viņš pieņēma Viśvāmitras, Kaṇvas, gudrā Nāradas un Durvāsas lāstu, necenšoties to novērst.
Kungs pameta savu cilvēka ķermeni kad tam trāpīja mednieka vārdā Džaraka izšauta bulta. Svētījis mednieku, Krishņa pacēlās debesīs.
Ashṭāvakras lāsta un māyā spēka dēļ Krishņas sievas nolaupīja zagļi.
Balarāma atstāja savu cilvēka formu un atgriezās savā debesu mītnē dievišķajā Šešas formā. Svētīgās Krishņas sievas, Rukmiṇī vadītas, devās bēru ugunskurā, sekojot savam mīļotajam kungam. Līdzīgi arī Revatī, dižciltīgā Balarāmas sieva, iegāja ugunī sekojot vīram.
Spēcīgais Arjuna veica Krishņas, Balarāmas un citu Vrishņu apbedīšanas ceremonijas. Nabadzības dēļ ziedojumi tika veikti izmantojot saknes un meža augļus.
Pēc šīm ceremonijām arī Arjuna un viņa brāļi aizgāja no šīs pasaules. Tādējādi ir īsi izklāstīti Šrī Krishņas varenie darbi un dzīves beigas, kurš pēc savas gribas bija pieņēmis cilvēka formu.
Ak, Brāhmani, šī ir diženās Mēness dinastijas (Somavaṁśas) karaļu vēsture. Ikviens, kas to lasa, klausās vai atkārto citiem, noteikti sasniegs dievišķo Vishṇu mītni — par to nevar būt nekādu šaubu.
Tā noslēdzas sešdesmit devītā nodaļa, kas saucas Soma dzimtas lasījums, no diženās Šrī Liṅga Mahāpurāṇas pirmās daļas.