Zīmes un parādības Džambūkhandā

Vyāsa sacīja:

Ēzeļi dzimst no govīm, dēli rod baudu pie savām mātēm, un meža koki zied un nes augļus nelaikā.

Grūtnieces dzemdē biedējošas un briesmīgas būtnes, gaļēdāji radījumi un putni mielojas kopā, aprijot viens otru.

Ir manīti dzīvnieki ar trim ragiem, četrām acīm, piecām kājām un diviem dzimumorgāniem, ar divām galvām, divām astēm un ilkņiem – šādas būtnes ir nelabvēlīgas.

Viņi dzimst ar plati atvērtām mutēm, izdodot biedējošas skaņas. Dzimts arī zirgi ar trim kājām, četriem zobiem un ragiem.

Ak, ķēniņ, daudzu brāhmanu sievas tavā pilsētā dzemdē ērgļus un pāvus.

Ķēves dzemdē teļus, ak ķēniņ, un suņi dzemdē šakāļus. Ezeļi dzemdē suņus, un papagaiļi izrunā nelabvēlīgus vārdus.

Sievietes dzemdē četras vai piecas meitas vienlaikus, un šīs meitas dejo, dzied un smejas jau tūlīt pēc dzemdībām.

Parastie cilvēki, pat zemākām kārtām piederīgie, pārmērīgi smejas. Viņi dejo, skaļi dzied un tādējādi neapzināti norāda uz gaidāmajām lielajām briesmām.

Likteņa dzīti, bērni zīmē bruņotus tēlus ar kociņiem rokās, viņi skrien viens pret otru, it kā gatavotos cīņai.

Kareivīgi ļaudis uzbrūk viens otram iesaistoties cīņās pilsētu ielās. Lotosi un ūdensrozes zied kokos, un manīti ir pat nakts lotosi.

Nikni vēji pūš visos virzienos, un putekļi nenosēžas. Zeme bieži trīc, un Rāhu nemitīgi tuvojas Saulei.

Baltā planēta Ketu stāv nekustīga, pārvietojoties aiz Čitrā zvaigznāja. Tas paredz Kuru dinastijas iznīcināšanu.

Biedējošais Dhūmaketu (komēta) atrodas Pušya zvaigznājā. Šis lielais debesu ķermenis atnesīs briesmīgu nelaimi abām armijām.

Marss pārvietojas retrogrādā virzienā Maghā zvaigznājā, un Brihaspati (Jupiters) atrodas Šravanā. Bhaga zvaigznājs izjūt ciešanas, jo to nomāc Sūryas dēls Šani.

Planēta Šukra virzās uz Purva Bhadra pusi. Spoži mirdzot tā dodas Uttara Bhadra virzienā.

Ketu, kvēlojot kā dūmaina liesma, ir apstājies un nomāc spožo Indras zvaigznāju.

Polārzvaigzne Dhruva kvēlo spēcīgi un pārvietojas pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tā ietekmē Rohinī, tāpat kā arī Mēnesi un Sauli. Skarbais un ļaunais Rāhu atrodas starp Čitrā un Svātī zvaigznājiem.

Pārvietojoties zigzagā un retrogrādi, kvēlojošā planēta sasniedz Šravanu. Sarkanīgais Marss (Lohitāṅga) stāv nekustīgs, aptverot Brahmas zvaigznāju, Zivis.

Visa zeme ir pārklāta ar sējumiem, bet lauki ir aizauguši un nekārtīgi. Mieži aug ar piecām vārpām, un rīsu augiem dīgst simtiem vārpu.

Govis, kas ir galvenās visu pasauļu uzturētājas un uz kurām balstās viss šis visums, baro savus teļus ar pienu, taču piena vietā tām izdalās asiņu straumes.

Loki izstaro gaismas starus, un zobeni mirdz spoži. Ieroči redz priekšā cīņu, un jūt to jau sākušos.

Ieroču, ūdens, bruņu un karogu mirdzums ir liesmu sārtumā. Pavisam noteikti mūs sagaida asiņains slaktiņš, kurā ies bojā daudz cilvēku un lopu.

Ak Bharatas pēcnācēj, ak ķēniņ, šajā Kuru un Pāndavu kaujā Zeme kļūs par asins upi, kur karogi savīsies plostos.

Visapkārt dzīvnieki un putni rada skarbas skaņas, to mutēs deg liesmas— tas vēsta par tuvojošos ļaunumu.

Kropls putns, ar vienu spārnu, vienu aci un vienu kāju, lido pa naksnīgajām debesīm. Dusmīgs un satraukts, tas biedējoši ķērc, gluži kā vemjot asinis.

Ak, ķēniņu ķēniņ, visi ieroči mirdz lielā spozmē. Bet septiņu Riši zvaigznāja starojums ir kļuvis blāvs.

Šīs divas kvēlojošās planētas, Brihaspati un Šani, ir kļuvušas nekustīgas uz gadu.

Gan Mēness, gan Saule piedzīvo aptumsumu vienā dienā, Trayodašī laikā. Šie aptumsumi notiek nelabvēlīgā dienā, un tas paredz daudzu dzīvo būtņu iznīcināšanu.

Visos virzienos valda drūma tumsa, jo plosās putekļu vētras. No biedējošiem un ļauniem mākoņiem naktī līst asinis.

Ak, ķēniņ, skarbās debesu būtnes ietekmē Krittikā zvaigznāju (Plejādes).

Nikni vēji pūš nemitīgi, kamēr komēta Dhūmaketu stāv debesīs nekustīga.

Šie debesu notikumi rada ciešanu pilnas vaimanas, nesot milzīgas bailes un nelaimes.

Ak, tautas valdniek, grifs šaujas lejup uz galvas starp trim galvenajiem zvaigznājiem, radot milzīgas šausmas.

Čaturdašī, Pančadašī un pat Šodašī jau ir piedzīvots. Bet es nekad neesmu redzējis, ka Amāvāsyā (jaunais mēness) iekrīt Trayodašī dienā.

Gan Mēness, gan Saule aptumst tajā pašā Trayodašī dienā. Šis nelabvēlīgais Saules un Mēness aptumsums nesīs iznīcību daudzām dzīvajām būtnēm.

Krišna Čaturdašī laikā lija asinis un gaļa, taču Rākšasi, ar asinīm pilnām mutēm, palika neapmierināti, kārojot vēl.

Lielās upes plūst pretēji to dabīgajam virzienam un to ūdeņi pārvēršas asinīs. Akas puto, burbuļo, un rūc kā vērši.

Meteori, mirdzoši kā Indras pērkons, krīt uz Zemes ar skaļu troksni. Kad šī nakts beigsies pār tevi nāks liela nelaime.

Lieli, liesmojoši meteori sprāgst dārdēdami, kliedējot tumsu visos virzienos. Kad tie tuvojas viens otram, diženi gudrie izsaka brīdinājumus.

Ak, valdniek, zeme dzers tūkstošiem ķēniņu asinis. No Kailāsa un Mandaras līdz varenajam Himalajam izpaudīsies šī iznīcība.

Tūkstošiem pērkondārdu atbalsojas, un kalnu virsotnes sabrūk. Lielajiem elementi satricinot zemi, četri okeāni atdalās viens no otra.

Okeāni šļācas pāri saviem krastiem un vardarbīgi satricina zemi. Nikni vēji izrauj kokus ar saknēm, ceļot virpuļos putekļus un gružus.

Spēcīgu vēju sadragāti un zibens spērienu apdullināti, koki un svētie čaitya koki krīt gan ciematos gan pilsētās.

Kad brāhmani lej ugunī upurziedojumu, uguns kļūst zila, sarkana vai dzeltena. Liesma vēršas pa kreisi, radot nelāgu smaku un nepatīkamu skaņu.

Ak, ķēniņ, pieskāriena, smaržas un garšas sajūtas kļūst nedabiskas un pretējas.

Karogi plivinās vējā un dūmo, degošām driskām krītot uz zemes, kamēr kara bungas dārd pērkoņdārdos.

No augstākajām kalnu virsotnēm vārnas ķērc briesmīgi visam pāri, metot debesīs lokus pretēji pulksteņa rādītājam. Putni skaļi kliedz izmisumā.

Vārnas apmetas uz karogkātu galiem, pareģojot zemes valdnieku iznīcību. Čūskas, bailēs trīcot, ir redzamas vai nu meditējot vai mūkot kur kurā. Zirgi ir satraukti, un ziloņi meklē glābiņu ūdenī.

Visu šo dzirdējis, ak Bharatas pēcnācēj, izvēlies pareizo rīcību, lai pasaulei nebūtu jāpiedzīvo iznīcība.

Vaišampāyana sacīja:

Dzirdot šos tēva vārdus, Dhritarāštra sacīja:

"Es ticu, ka viss šis ir paredzēts jau sen, un tagad cilvēku iznīcināšana piepildīsies."

Ja ķēniņi tiek nogalināti kaujā saskaņā ar Kšatriyu Dharmu, viņi nonāks varoņu valstībā (Vīra Loka) un iegūs mūžīgu svētlaimi.

Ja šie izcilie vīri zaudēs dzīvību lielas kaujas laikā, viņi gūs slavu šajā pasaulē, kā arī milzīgu un mūžīgu laimi nākamajā.

Vaišampāyana sacīja:

Tā uzrunāts, ak dižākais no ķēniņiem, diženais gudrais, visgudrākais starp gaišreģiem, dzirdot sava dēla Dhritarāštras vārdus, brīdi gremdējās dziļā meditācijā uz augstāko patiesību.

Pēc īsas meditācijas Vyāsa sacīja:

"Ak ķēniņu ķēniņ, nav šaubu, ka laiks iznīcina Visumu.

Pasaule tiek radīta no jauna atkal un atkal, un šeit nekas nav mūžīgs. Kuru dzimtu, viņu radus un draugus, tagad sagaida iznīcība. Parādi viņiem pareizo ceļu, jo tev ir vara novērst šos notikumus. Gudrie saka, ka radinieku nogalināšana ir nelietība, tāpēc nedari to, jo mani tas ļoti apbēdinātu.

Ak, tautas valdniek, pati Nāve ir piedzimusi tev par dēlu. Vēdās nogalināšana nekad netiek slavēta, jo tā nekad nav īsti labvēlīga jebkādā veidā.

Rūpes par savu dzimtu un tās turpināšana ir svēts pienākums, un tas kurš to iznīcina, nogalina pats sevi. Ak, ķēniņ, tevi tagad maldina Laiks, kaut arī tev joprojām ir vara novērst šo krīzi.

Lai iznīcinātu šo dižciltīgo dzimtu, un sagrautu daudzus valdniekus, pati nelaime ir ieradusies uz zemes tavas karaļvalsts izskatā, ak tautas valdniek.

Tu esi atmetis dharmu un izvēlējies netaisnību. Parādi saviem dēliem dharmas ceļu. Kāda jēga tev no šīs karaļvalsts, ak, neuzvaramais, ja tā ir novedusi tevi līdz grēkiem un ļaunumam?

Uzturot taisnību, godu un slavu, tu sasniegsi debesu valstību. Ļauj Pāṇḍaviem mantot karaļvalsti, un ļauj Kauraviem gūt mieru.

Kad dižākais no brāhmaniem izteica šos vārdus, Dhritarāštra, Ambikas dēls, noraidīja izskanējušos ieteikumus, bet, būdams prasmīgs diplomāts, viņš turpināja sarunu.

Dhritarāštra sacīja:

Manas zināšana par Dzīvi un Nāvi ir tādas pašas kā tavas. Šīs patiesības man ir labi zināmas. Bet cilvēki zaudē labu spriestspēju jautājumos, kas skar viņu intereses. Ak, dižais, šajā ziņā esmu vienkāršs cilvēks.

Es meklēju tavu žēlastību, ak, bezgalīgās varas īpašniek. Tu esi mūsu ceļvedis un taisnīgā ceļa atklājējs, ak, viedais. Tomēr, ak, diženais gudrais, mana rīcība nav pilnībā manā varā, kaut arī mans prāts nenovirzās uz netaisnību.

Tu esi dharmas iemiesojums, slavas, goda un daiļrunības avots. Tevi ciena gan Kuru, gan Pāṇḍavu dzimtas, un visi tevi godina kā cienījamu vectēvu.

Vyāsa sacīja:

Ak, Vičitravīryas dēls, lūdzu, pastāsti man, kas ir tavā prātā. Es izgaiņāšu tavas šaubas.

Dhritarāštra sacīja:

Ak, Bhagavān, es vēlos dzirdēt detalizēti par zīmēm, kas parādās kaujas laikā un norāda uz karavīru uzvaru. Lūdzu, atklāj man to patieso būtību!

Vyāsa sacīja:

Skaidra un spoža uguns, kuras liesmas šaujas augšup un griežas pa labi, turklāt deg bez dūmiem, kad ziedojuma rituāla laikā jūtami tīkami un svētīgi aromāti, tās tiek uzskatītas par drīzas uzvaras pazīmēm.

Kad gliemežvāki un mridaṅga bungas dun ar dobiem un spēcīgiem rībieniem, un kad Saule mirdz tīriem stariem, un Mēness ir dzidrs, tās tiek uzskatītas par drīzas uzvaras pazīmēm.

Kad vārnas lidojot vai sēžot ķērc patīkamos toņos, un karavīri aizmugurē rosina priekšējos doties uz priekšu, tā ir drošas uzvaras zīme. Kad labvēlīgi putni—karaliskie gulbji, papagaiļi, kraunčas un šatapatras—kaujas laikā dzied tīkamās balsīs un riņķo uz labo pusi (pulksteņrādītāja virzienā), tad, ak, ķēniņ, izglītotie pasludina uzvaru par nenovēršamu.

Kad armija ir greznota rotām, bruņām un karogiem, un kad zirgi zviedz tīkami un priecīgi, kad karavīru rindas mirdz spoži un žilbinoši, tad šī armija noteikti sakaus savus ienaidniekus un gūs uzvaru.

Ak, Bhārata, kad karavīri runā ar prieku un pārliecību, un viņu gars paliek stiprs un nelokāms, kad ziedu vītnes ap viņu kakliem nenovīst, šādi karavīri šķērso kaujas okeānu kā uzvarētāji.

Kad skaņas, formas, garšas, pieskārieni un smaržas paliek nemainīgas un tīras, un kad karavīri vienmēr ir priecīgi, šīs ir pazīmes par kaujā sagaidāmu uzvaru.

Kad vēji pūš harmoniski, un tāpat uzvedas arī mākoņi un putni. Ja mākoņi neklīst haotiski, un debesīs parādās varavīksnes.

Ak, tautas valdniek, šīs ir uzvaras zīmes tiem, kuriem lemts triumfēt. Tiem, kuriem ir nolemta bojāeja, parādās pretējas pazīmes.

Neatkarīgi no tā, vai armija ir liela vai maza, šī paliek nenoliedzama patiesība: karavīru prieks un entuziasms tiek uzskatīts par uzvaras pazīmi.

Viens karavīrs, kurš panikā bēg, var izraisīt pat varenas armijas sabrukumu. Un, kad armija tiek salauzta, pat drosmīgākie vilcinās doties uz priekšu.

Tajā brīdī, kad tā ir salauzta, pat varena armija kļūst nekontrolējama. Tā bēg plūstot kā ūdens straumes vai izbiedētu briežu bars.

Ak, Bhārata, kad liela armija tiek sakauta, to apvienot kaujas karstumā ir neiespējami. Sakāves apzināšanās izraisa vēl lielāku sabrukumu, pat ja karavīri ir prasmīgi un viedi.

Redzot savus biedrus izbiedētus un izkliedētus, bailes uzplaiksnī starp karavīriem. Ak, ķēniņ, kad armija pēkšņi tiek salauzta, tā bēg visos virzienos.

Neviens no drosmīgākajiem karavīriem nevar apturēt lielu armiju, kad tā ir sakauta, pat ja valdnieks ir izveidojis varenu, labi organizētu četrkāršu armiju, kas sastāv no kājniekiem, jātniekiem, ziloņiem un kaujas ratiem.

Gudrs un izveicīgs ķēniņš vienmēr cenšas izmantot labi pārdomātas stratēģijas un paliek allaž modrs. Uzvara, kas iegūta ar pārrunām, diplomātiju un stratēģiju, tiek slavēta kā vislabākā. Uzvara, kas iegūta ar šķelšanu un maldināšanu, ir viduvēja. Bet, ak, tautas valdniek, uzvarai, kas iegūta brutālā kaujā, ir vissliktākā slava.

Liela kauja ir pilna ar bīstamām briesmām, un tās pirmais rezultāts ir iznīcība. Kara haosā nelokāmi paliek tikai tie karavīri, kuri viens otru labi pazīst, ir entuziasma pilni, nelokāmi un apņēmīgi.

Pat piecdesmit drosmīgi karavīri, ja viņi ir apņēmīgi un nelokāmi, var sagraut varenu armiju. Pat piecu, sešu vai septiņu vīru grupa, ja ir nelokāma un neatlaidīga, var gūt uzvaru.

Ak, Bhāratas pēcnācēj, Vinatas dēls Garuda nekad neprasa liela sekotāju skaita palīdzību, kad saskaras pat ar milzīgu putnu baru.

Uzvara kaujā ne vienmēr ir atkarīga no armijas lieluma. Jo uzvara nekad nav garantēta, un dievišķā griba ir galīgais izšķirošais spēks. Tie, kas kaujā gūst uzvaru, ir izpildījuši savu pienākumu un sasnieguši mērķi.